Kristīne Rozefelde

Lokālmācītāja Cēsu draudzē. Kristīne ir mācītāja trešajā paaudzē, jo viņas tēvs Andris Vainovskis ir Rīgas Otrās draudzes mācītājs, bet vecmamma, mācītāja Milda Vainovska, kas 2015. gada pavasarī aizgāja mūžībā, bija viena no Metodistu baznīcas atjaunotājiem 90. gadu sākumā. Kristīne uzņemta mācītāju rindās 2012. gada konferences laikā.

Par sevi – pieņēmu Jēzu Kristu par savu Pestītāju... (kad, kā)

Es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Pestītāju 13 gadu vecumā, kad piedalījos Prieka Vēsts rīkotajā jauniešu nometnē Kuldīgā. Es nāku no ticīgas ģimenes, un līdz tam es biju uzaugusi burtiski baznīcā un zināju par Dievu, zināju Bībeles stāstus, zināju par Jēzu un daudziem citiem Bībeles varoņu dzīves notikumiem. Līdz 13 gadu vecumam es zināju, ka Jēzus ir miris cilvēces grēku dēļ, bet 1995.gada 17.jūlija dienā es personīgi izpratu un piedzīvoju to, ko nozīmē, ka Dievs caur Jēzu Kristu dāvāja žēlastību un mīlestību ne tikai visai pasaulei, bet tieši arī man personīgi. Un ar to dienu sākās personīga un dziļāka izpratne un attiecības ar Dievu, kuras nekad neiemainītu ne pret ko citu. Bet ļoti liels paldies man ir arī jāsaka manam opītim Leopoldam, mana tēta tētim, kurš mani iemācīja lūgt Dievu. Viņš bija tas, kurš man uzdāvināja pirmo lielo Bībeli un mācīja, ka ar Dievu varam sarunāties tā, kā mēs savā starpā sarunājamies. No Dieva nevajag neko slēpt un varam būt atklāti! Ticu, ka tieši lūgšanu dzīve mani ne tikai aizveda līdz 1995. gada vasarai, bet pavada arī visu manu dzīvi!

Mani tuvākie cilvēki – 

Ja šis jautājums būtu jautāts agrāk, pirms kļuvu par mācītāju, tad atbildē sekotu vesels cilvēku saraksts. Bet šodien esmu pateicīga Dievam, ka zinu, ko nozīmē apziņa, pārliecība un sajūta – ka cilvēks kā tāds, ko Dievs pieved manā ceļā, ir tuvs man – jo viņš vai viņa arī ir Dieva bērns. No agras bērnības, kad skolā draudzējos gan ar citu sauktajiem “jefiņiem”, gan ar “stilīgajiem”, es mēģināju visus saliedēt. Vēlākos gados un vēl šodien vienmēr aizstāvu vājos un iestājos pret nevienlīdzību un citu diskrimināciju. Tādēļ varu teikt, ka vistuvākie cilvēki man ir tie, kurus Dievs ieved manā dzīvē un ar kuriem man ir kontakts. Sākot ar ģimenes locekļiem, beidzot ar draugiem, kolēģiem un paziņām. Domāju, ka katrs kristietis zina, ko nozīmē būt sadraudzībā ar kādu pilnīgu svešinieku, kas reizēm ir pat no cita kontinenta un runā svešā mēlē – bet tuvība un mīlestība ir tik cieša, ka brīnies par to, kā vari just to, ko jūti.

Taču, ja šis jautājums būtu sekojošs - kas ir mani vistuvākie cilvēki – tad noteikti mana paplašinātā ģimene, kurā ir gan mana vīra un mana brāļa līgavas ģimene, arī tēta sieviņas Ritas ģimene, kā arī mani krustbērni un viņu ģimenes. Nenoliedzami, esmu pateicīga Dievam par manu vistuvāko cilvēku – manu vīru Oskaru. Viņš ir ne tikai manas dzīves partneris un ļauj man būt viņa partnerei, bet viņš patiešām ir mans labākais draugs. Bieži raugos uz viņu un saku: “Kā man ir paveicies!” Un tūdaļ sevi laboju un saku: “Esmu svētīta ar tādu vīru kā Oskars!”

Mana darba pieredze pirms kļūšanas par mācītāju –

Strādāt sāku jau agrā bērnībā. Mana pirmā darba pieredze bija ganot govis, un vismīļākais darba brīdis bija, kad rīta dzestrumā varēju sildīt kājas gotiņu dāvātajās dāvanās, kuru bija pilna pļava. Kopš sevi atceros – strādāju nemitīgi. Kalpošanas pieredze sākās jau 12 vai 13 gadu vecumā, kad kļuvu par svētdienas skolotāju un jauniešu līderi. Ar tēti un Rīgas 2. draudzes jauniešiem organizējām arī bērnu un jauniešu nometnes. Lai pelnītu iztiku, jau agri sāku strādāt gan kādā tipogrāfijā, gan Ceļu Pārvaldē, gan Izglītības Ministrijas VJI Centrā par sekretāri/lietvedi. Līdz devos studijās uz ASV, Tenesī (Tennessee) štatu, kur studēju teātra režiju un biznesa menedžmentu. Tur biju svētīta ar kristīgo draugu atbalstu, bet vienmēr biju pateicīga par iespēju strādāt, lai pelnītu savu iztiku. Strādāju gan tīrot mājas, gan dažādos remonta uzlabošanas darbos pie mājām, gan bērnus auklēju. Liels gandarījums bija, kad strādāju baznīcas bērnu dienas centriņā un arī kā jauniešu darba koordinatore - palīgs jauniešu mācītājam. Un milzīgu gandarījumu guvu arī, darbojoties bezatlīdzības darbā teātrī – papildu pieredzi apgūstot un esot profesoru labā roka, īpaši tehniskā teātra jomās. Atgriežoties Latvijā, strādāju Metodistu Baznīcā un laika gaitā darba apjoms mainījās un paplašinājās. Biju Superintendentes asistente un VIM (Volunteers in Mission – brīvprātīgie misijā) grupu koordinatore. Vēlāk arī strādāju kā jauniešu darba koordinatore Metodistu Baznīcā, un tam visam pa vidu Dievs svētīja ar brīnišķīgu pieredzi sapņu darbā – esot gan Latvijas Dziesmu Svētku Sakrālās mūzikas koncerta Rīgas Domā režisore, gan arī gaismas režisore. Līdz mani aicināja kalpošanā Vislielākais Režisors – Dievs!

Kad/kā saņēmu aicinājumu kļūt par mācītāju ...

Kad 2007. gadā atgriezos Latvijā un sāku strādāt Metodistu Baznīcā, es sāku nemitīgi dzirdēt no cilvēkiem apkārt – Kristīne, tev jākļūst par mācītāju! Es, zinot visas smagās mācītāju dzīves aizkulises, jo nāku no ģimenes, kurā gan tētis ir mācītājs, gan omīte bija mācītāja, tūdaļ vienmēr atbildēju ar – Es? Nē. Es nekad nebūšu mācītāja. Es Dievu mīlu, es darīšu visu – tīrīšu, vadīšu, organizēšu, braukšu, taisīšu, palīdzēšu... – ar vienu vārdu sakot, darīšu visu baznīcā, ko vien varēšu, bet mācītāja nekad nebūšu. Smagās aizkulises – ne tikai tādēļ, ka liels spiediens ir no apkārtējiem – ka nedrīksti pieļaut nekādas kļūdas, bet arī tādēļ, ka mācītāja darbs ir ļoti liela atbildība ne tikai cilvēku priekšā, bet arī Dieva priekšā. Un tā kādus trīs gadus es turpināju dzirdēt no cilvēkiem apkārt šo aicinājumu, un katru reizi es sarāvos tā, it kā būtu elektrošoku dabūjusi. Un tas elektrošoks palika arvien spēcīgāks un spēcīgāks, sarāvos arvien vairāk, līdz kādā mūsu baznīcas konferencē, Liepājā (šķiet liela daļa man svarīgu notikumu dzīvē notiek Kurzemē) – kāds mācītājs no Vācijas, kuru es vispār nepazinu, biju redzējusi viņu tikai kādas divas stundas, un uzsvēršu – arī viņš mani nepazina, pienāca pie manis un vaicāja – kad es atsākšu mācības? Uz ko es atbildēju, ka “jā, es jau domāju par to, ka vēlos atsākt studijas”. Bet viņš turpināja – jā, jā, bet vai zini, kādas studijas? Un es atbildēju, ka vēl ne. Uz ko viņš, savukārt, atbildēja – bet tev jāstudē teoloģija, tev jākļūst par mācītāju. Un tad gan es “uzsprāgu”, jo burtiski iztēlojos kā elektrošoks man tuvojas, un, lai to pārdzīvotu, es spurojos pretī. Man bija diezgan stingra saruna ar šo mācītāju, kur mans vislielākais arguments bija – kāpēc jūs, ļautiņi, runājat apkārt, kas man jādara? Kādēļ jūs visi nevarat apklust?! Ja Dievs gribēs, tad Viņš arī mani aicinās kļūt par mācītāju! Man svarīgi bija dzirdēt no Dieva tādas lietas, nevis no cilvēkiem. Uz ko man mierīgi un laipni, varbūt pat mēģinot manu straujo tempu nomierināt, šis mācītājs atbildēja – vai tu Bībeli studē? Un es strauji un pašpārliecināti atbildēju – protams! Un viņš turpināja – bet kā tur Dievs uzrunā cilvēkus? Vai tad nav bieži tā, ka Dievs uzrunā cilvēkus caur citiem cilvēkiem?! Lieki būtu teikt, ka kopš tās dienas arī mana lūgšanu dzīve krasi mainījās. Es lūdzu Dievu, līdz saņēmu apstiprinājumu sirdī, ka tā ir Viņa griba, un 2012. gadā kļuvu par studējošo mācītāju. Tikai 2015. gadā tētis man atgādināja kaut ko, ko biju pavisam aizmirsusi. Reiz savos padsmit gados es tētim esmu vaicājusi, ko man tālāk dzīvē mācīties? Par ko man kļūt? Un tētis atbildēja – paskaties uz omes darbu, tev jākļūst par mācītāju. Savukārt es atbildēju – Es? Nē. Nekad! Es tikai varu apliecināt, ka nav nekas patīkamāks šajā dzīvē, kad dari to, kam esi radīts, pat tad, ja tam sākumā esi pretojies! Šī stāsta īsā versija – cilvēks domā, Dievs dara!

Kalpošanā man vislabāk padodas ... (sniedz lielāko gandarījumu)

Vislielākais gandarījums kalpošanā man ir personīgi pavadītais laiks ar cilvēkiem. Viņu iedrošināšana, mierināšana, paskubināšana, viņu mīlēšana. Un tās jaunības bailes, ka mācītājam ir jābūt perfektam, bez grēka, tās Dievs man atņēma un svētīja ar atziņu, ka tieši manu kļūdu dēļ – ja vien no tām mācos, ja vien mainos, ja vien nožēloju un ļauju Jēzum mani atjaunot – tieši tad es varu būt vislabākā mācītāja citiem. Bez lepnības ar patiesu līdzjūtību!

Vislielākais gandarījums ir, kad redzu, kā cilvēks, garīgi augot, iepazīst Dieva dāvāto žēlastību un mīlestību caur Jēzu Kristu. Gandarījums ir, kad Dievs mani ir svētījis ar iespēju skumju, nelaimju, drūmu vai dzīves nomocītu cilvēku pievest tuvāk Jēzum un tad ieraudzīt viņu patiesi neviltoto laimi, prieku, brīvību un dziedināšanu!

Bībeles Rakstu vieta, kas mani spēcīgi uzrunā –

Mani uzrunā pati Bībele – Dieva Dzīvais vārds. Man nav tāda mīļākā rakstu vieta. Bet, ja runājam par to, kas šajā nedēļā, vai dienā ir uzrunājis, tad Pāvila vēstule Romiešiem 8:26-27. Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām. Un Tas, kas izpēta sirdis, zina, kas Garam padomā, tādēļ ka Gars pēc Dieva prāta iestājas par svētajiem.

Dievs ir tik varens, Viņš dāvā mums apsolījumu, pie kā varam tverties pat tad, kad esam sāpēs vai nespēkā tik ļoti, ka nespējam lūgt. Svētais Gars par mums iestājas un mūs aizstāv.

Manas draudzes trīs unikālās iezīmes –

Cēsu draudzē mēs esam viena liela ģimene. Ne tikai ģimene Kristū, bet daudzi draudzes locekļi ir arī dzīvē ģimenes locekļi. Un ziniet – ģimenē ir spēks! Es ticu, ka Dievs svētīs Latviju, kad ģimenei atgriezīsies vērtība!

Vēl Cēsu draudze ir unikāla ar to, ka mēs neveidojam hierarhiju. Mēs tiešām savā starpā mēģinām un mums sanāk sadarboties, kopīgi plānojot, kopīgi lūdzot, kopīgi lemjot. Vienlīdzība ir svarīga ne tikai mums, bet Jēzum vispirms!

Un Cēsu draudze ir unikāla ar to, ka 20 gadu kalpošanas laikā tā ir piedzīvojusi 7 mācītājus, kas tajā kalpo. Tas varbūt reizēm var šķist kā trūkums, ja ir bijušas ātras un nemitīgas mācītāju maiņas. Bet draudze ir šīs pārmaiņas izturējusi, nostiprinājusies un rūdīta.

Vēl jāpiemin, ka mūsu draudzes nama jumtā dzīvo kāda caunu ģimene. Arī dzīvnieki iemīļo mūsu ģimenes māju un sauc to par savējo! :)

Manas draudzes kalpošana sabiedrībai, kurā ir vajadzīgs Tavs atbalsts...

Pansionāts Cēsīs un kalpošana tajā ir jau gadu garumā notikusi. Bet atbalsts ir nepieciešams caur jūsu lūgšanām. Jo ir tā, ka plāni ir bijuši, griba ir – bet tad nāk dzīves notikumi, pēkšņi laika pietrūkst un visa kā vēl cita pietrūkst – un vēlme kalpot tur, kur patiešām sirds deg un ir nepieciešamība – pēkšņi padziest. Lai Gars ir spēcīgāks par miesas vēlmi un lai Dievs palīdz ar laika pārvaldīšanu!

Cerību Centrs – mēs, Cēsu draudze, esam uzņēmušies atbalstīt Cerību Centru un rūpēties ne tikai par meitenēm un viņu bērniņiem dažos svētkos, bet arī arvien vairāk iesaistīt viņas mūsu draudzes ģimenē. Pie mums jau ir notikušas vairākas kristības un nupat arī vienas laulības. Lūdziet, lai Dievs svētī šo kalpošanu.

Vēl ir vajadzīgas jūsu lūgšanas, lai mēs Cēsu draudzē nebūtu slinki un kūtri ne tikai paši tiekties pēc garīgā dziļuma, bet arī uzņemties Dieva aicinājumus palīdzēt sabiedrībā tur, kur mēs tieši kā Cēsu draudze to varam un esam Dievam nepieciešami! Lai Dievs dāvā mums Viņa redzējumu!

Būšu pateicīga, ja lūgsi par... (mana lūgšanu vajadzība)

Man personīgi ir dažas veselības problēmas, kuras kopīgi ar jums uzticu Dievam. Kā arī, lai Viņš dāvā man gan gudrību, gan arī paklausīgu raksturu, ka varu dzīvē kaut ko pamainīt – lai dzīvotu veselīgāku dzīvesveidu! Un vēl mana lūgšana ir, kurā aicinu jūs pievienoties – mana kalpošana Cēsīs, kamēr dzīvoju Rīgā! Lai Dievs dod gudrību un atziņu, kā lietas sakārtot, lai kalpošana no attāluma būtu produktīva un svētīta! Āmen!

Latvijas Apvienotā Metodistu Baznīca